Sv. Kingas kapela sāls raktuvēs - vēsture un fakti

Sv. Kingas kapela ir vieta, pie kuras Tūristu maršruta apmeklētāji Wieliczkā palēnina soli un apklust. Pēc stundas iešanas pa šauriem gaiteņiem pēkšņi paveras 54 metrus garš interjers ar lustrām, altāri un grīdu, kas izcirsti sālī. Tas viss atrodas 101 metru zem zemes virsmas, un tomēr kapela joprojām darbojas kā baznīca - tajā notiek mises, Ziemassvētku nakts dievkalpojumi un laulības.

Lielākā daļa tūristu kapelā pavada pāris desmitu minūšu un iznāk ar vispārēju iespaidu, ka bija skaisti. Žēl, jo katram šī interjera elementam ir sava vēsture un savs autors. Aiz altāra stāv konkrēts kalnracis, kurš pēc maiņas grieza sālī. Aiz „Pēdējā vakarēdiena” cilņa stāv cits kalnracis, kurš iedvesmojās no Leonardo da Vinči. Aiz visas kapelas stāv leģenda par ungāru princesi un šahtā iemestu gredzenu.

Šajā rakstā aprakstām kapelu tā, kā to vērts aplūkot, elementu pa elementam. Skaidrojam, kas un kad to veidoja, ko attēlo cilņi, no kurienes radusies leģenda par Sv. Kingu un kā izskatās reliģiskā dzīve pazemē. Beigās pievienojam praktiskus padomus, lai kapelā pavadītais laiks nebeigtos ar vienu steigā uzņemtu foto. Mūsu atziņa ir vienkārša - Sv. Kingas kapela ir vislabāk dokumentētais tautas mākslas darbs visās raktuvēs, un tās vēsturi vērts zināt, pirms nostājamies uz balkona virs jomas.

Kapelas sāls raktuvēs

Wieliczkas sāls raktuves (Kopalnia Soli „Wieliczka”) darbojas kopš 13. gadsimta vidus, un 1978. gadā tās tika iekļautas pirmajā UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Gadsimtiem ilgi kalnrači tajās izcirta kapelas, jo darbs pazemē bija bīstams, bet lūgšana pirms nolaišanās un pēc pacelšanās bija ikdienas sastāvdaļa. Sv. Kingas kapela ir jaunākā un lielākā no tām. Tūristu maršrutā garām paliek arī mazākas kapelas, taču tieši šajā kamerā gidi grupas aptur visilgāk, bet foto no balkona virs jomas ir visbiežāk publicētais visu raktuvju attēls.

Saskaņā ar Krakovas sāls raktuvju muzeju Wieliczkā (Muzeum Żup Krakowskich Wieliczka) kamera radās 1896. gadā vietā, kur bija izstrādāts milzīgs zaļās sāls bluķis. Kalnrači vispirms izņēma sāli, bet pēc tam radušajā tukšumā sāka iekārtot dievnamu. Muzejs norāda izmērus, proti, apmēram 12 metri augstumā, 18 metri platumā un 54 metri garumā. Darbs pie interjera ilga gandrīz 70 gadus, bet pēdējās skulptūras tapa 20. un 21. gadsimta mijā.

Daži jēdzieni atvieglo apskati. Kamera ir telpa, kas radusies pēc sāls bluķa izņemšanas. Zaļā sāls ir akmenssāls paveids ar pelēcīgi zaļganu nokrāsu, ko ieguva Wieliczkā. Halīts ir akmenssāls minerāla nosaukums - tā kristāli redzami aiz Sv. Kingas figūras altārī. Presbiterijs ir dievnama daļa ap altāri, kas nodalīta no jomas.

Svarīgi ir arī tas, kas bija veidotāji. Kapelu neprojektēja profesionāli mākslinieki no akadēmijām. Interjeru veidoja kalnrači pašmācībnieki - Józef un Tomasz Markowski, kā arī Antoni Wyrodek -, kuri sāli pazina kā darba materiālu, nevis kā tēlniecības izejvielu. Tas redzams detaļās, proti, figūru proporcijas mēdz būt vienkāršotas, toties sāls apstrāde ir ļoti precīza.

Tādējādi kapela apvieno trīs kārtas. Tā ir kulta vieta, pēcizstrādes telpa, kas parāda senās ieguves mērogu, un tautas mākslas galerija, kas tapusi vairāku paaudžu laikā. Tāpēc stāstam par to vajadzīga gan reliģiskā, gan kalnrūpniecības vēsture.

Tūristu ceļvežos kapela parasti parādās vienā rindkopā. Trūkst apraksta, kas ļautu uz vietas atpazīt konkrētus cilņus un saprast, kāpēc altārī stāv tieši Sv. Kinga. Šim tekstam jāaizpilda šis robs.

Ko redzam Sv. Kingas kapelā pēc ieiešanas

Apmeklētāji parasti nonāk uz balkona kapelas augšdaļā un pēc tam pa kāpnēm nokāpj jomas līmenī. No balkona vislabāk redzams viss interjera garums un lustru rinda. Saskaņā ar Krakovas sāls raktuvju muzeju lustras izgatavotas no sāls kristāliem, bet grīda izcirsta viengabalainā sāls bluķī. Raksts uz grīdas atgādina akmens flīzes, taču tas ir daļa no tā paša sāls masīva.

Galvenais altāris

Jomas galā stāv trīsdaļīgs altāris, ko izgatavoja Józef Markowski. Sākotnēji tā vidū karājās Ferdynand Olesiński eļļas glezna, kurā attēlota Sv. Kinga un kalnracis, kas viņai pasniedz gredzenu. 1914. gadā gleznu aizstāja Sv. Kingas sāls figūra, arī Markowska darbs. Aiz figūras redzami halīta kristāli, bet altāra sānu daļās stāv Sv. Jāzepa un Sv. Klementa, kalnraču un Wieliczkas draudzes aizbildņa, skulptūras.

Kancele un sānu altāri

Józef Markowski izgatavoja arī kanceli. Tās pamatne attēlo Vāveles kalnu ar pūķi, kas savieno kapelu ar Krakovas vēsturi. Tas ir labs piemērs kalnraču humora izjūtai un vietējam patriotismam, jo reliģiskā interjerā viņi ievietoja vienu no pazīstamākajām Krakovas leģendām. Sānos atrodas divi sānu altāri - Jēzus Sirds un Dievmātes Sirds. Presbiterijā stāv pāvesta krusts, kas, pēc muzeja datiem, simbolizē četras Polijas sāls raktuves, proti, Wieliczku, Bochniu, Kłodawu un Sieroszowice.

Jāņa Pāvila II piemineklis

Jaunākais lielais elements ir Jāņa Pāvila II sāls piemineklis. Lēmumu par tā izveidi pieņēma 1999. gadā kā pateicību par Sv. Kingas kanonizāciju. Projektu sagatavoja prof. Czesław Dźwigaj, bet skulptūru izgatavoja Stanisław Anioł, Paweł Janowski un Piotr Starowicz. Tā pati komanda Stanisława Anioła vadībā 2002.-2003. gadā izgatavoja jaunu sāls altārgaldu, kas aizstāja agrāko koka galdu.

Kalnrači tēlnieki un viņu darbnīca

Visinteresantākais kapelā ir tas, kas to radīja. Józef un Tomasz Markowski, kā arī Antoni Wyrodek strādāja raktuvēs par kalnračiem. Viņi grieza sālī, ko pazina no ikdienas darba, un darīja to gadu desmitiem. Muzejs norāda, ka Tomasz Markowski ar interjeru nodarbojās no 1920. līdz 1927. gadam.

Darba sadalījums izskatījās apmēram šādi. Józef Markowski radīja galveno altāri, Sv. Kingas figūru, kanceli, sānu altārus un pirmās figūriņas Betlēmes ainā. Tomasz Markowski izgatavoja cilņus „Neticīgais Toms” un „Bērnu slaktiņš”, trīs Marijas figūras Augšāmcelšanās kapelā un nelielu cilni ar Sv. Kingu un kalnraci. Antoni Wyrodek ir „Pēdējā vakarēdiena” autors. Saskaņā ar materiāliem par kapelas vēsturi pirmās Betlēmes ainas figūriņas Józef Markowski novietoja 1903. gadā uz klints dzegas pie dievnama ziemeļu sienas, bet nākamajos gados pievienojās jaunas figūras. Pēc Otrā pasaules kara Mieczysław Kluzek izgatavoja sāls Betlēmes ainu, kas aizstāja agrākās figūriņas.

Tēlniecībai sālī nepieciešama cita tehnika nekā tēlniecībai akmenī. Sāls ir mīksta un viegli apstrādājama, taču vienlaikus šķīst ūdenī un uzsūc mitrumu no gaisa. Tāpēc cilņi kapelā lielākoties ir sekli, bez plāniem, atstāvošiem elementiem. Tuvplāna fotoattēlos redzamas kalta pēdas un sāls nokrāsu atšķirības, no pelēkas līdz gandrīz caurspīdīgai.

Šīs mākslas stiprā puse ir tās autentiskums. Tas ir darbs, ko veidojuši cilvēki, kuri pazina katru iegulas slāni. Vājākā puse ir anatomiskie un perspektīvas vienkāršojumi, kurus mākslas speciālisti pamanīs uzreiz. Apmeklētājiem tam tomēr nav nozīmes, jo kapela atstāj iespaidu ar mērogu un visa interjera konsekvenci.

Jaunās Derības cilņi

Kapelas sienas rotā cilņi ar Bībeles ainām. Tos vērts aplūkot pēc kārtas, jo kopā tie veido stāstu par Jēzus dzīvi. Krakovas sāls raktuvju muzejs min, piemēram, Kānas kāzas, Bēgšanu uz Ēģipti, Kristu mācām templī, Ceļu uz Betlēmi, Neticīgo Tomu, Bērnu slaktiņu un Hēroda spriedumu.

Visbiežāk fotografētais ir Antoni Wyrodka „Pēdējais vakarēdiens”. Kompozīcija atsaucas uz Leonardo da Vinči fresku, taču zāles dziļums, kurā sēž apustuļi, attēlots seklā cilnī. Vērts pieiet tuvāk un paskatīties uz to no sāniem - tad redzams, cik sekls ir cilnis un cik prasmīgi radīta telpas ilūzija.

Pa kreisi no galvenā altāra atrodas cilnis „Brīnums Kānā”, ar kuru labi sākt cikla apskati. Ainas nav izkārtotas stingrā hronoloģiskā secībā, tāpēc vērts tās atpazīt pēc raksturīgiem motīviem. Bēgšanu uz Ēģipti viegli atpazīt pēc ēzelīša, Kristu mācām templī pēc divpadsmitgadīga zēna, ko ieskauj rakstu mācītāji, bet Neticīgo Tomu pēc apustuļa, kas pieskaras Jēzus brūcēm. Pie katras ainas vērts pievērst uzmanību fonam - kalnrači bieži pievienoja arhitektūru un ainavu, kas sālī prasīja īpaši pacietīgu darbu.

Elements	Autors	Piezīmes
Galvenais altāris un Sv. Kingas figūra	Józef Markowski	1914. gada figūra aizstāja gleznu
Kancele ar Vāveles kalnu	Józef Markowski	pamatne ar Vāveles pūķi
Pēdējais vakarēdiens	Antoni Wyrodek	veidots pēc Leonardo da Vinči darba parauga
Neticīgais Toms, Bērnu slaktiņš	Tomasz Markowski	cilņi uz sānu sienām
Betlēmes aina	Mieczysław Kluzek	sāls figūras pēc Otrā pasaules kara
Jāņa Pāvila II piemineklis	proj. Czesław Dźwigaj	izpilde S. Anioł, P. Janowski, P. Starowicz
Altārgalds	Stanisław Anioł ar komandu	2002.-2003. gads

Leģenda par Sv. Kingas gredzenu

Kāpēc kapela nes Sv. Kingas vārdu? Kinga bija ungāru princese, Krakovas kņaza Boļeslava Kautrīgā sieva. Viņa nomira 1292. gadā, bet Jānis Pāvils II viņu kanonizēja 1999. gada 16. jūnijā Stary Sącz. Viņas piemiņas diena ir 24. jūlijs. Viņa ir sāls kalnraču aizbildne, un leģenda viņu tieši saista ar Wieliczku.

Saskaņā ar nostāstu Kinga pirms aizbraukšanas no Ungārijas negribēja pūru zeltā, bet lūdza tēvam sāli. Tēvs viņai uzdāvināja raktuves Marmarošā. Kinga iemeta šahtā savu saderināšanās gredzenu, bet pēc ierašanās Polijā norādīja vietu, kur jārok. Kalnrači tur uzdūrās sāls bluķim un tajā atrada princeses gredzenu. Tā, saskaņā ar leģendu, sākās Polijas sāls raktuvju vēsture.

Vēsturnieki šo stāstu uzskata par leģendu. Sāli no sālsūdens Wieliczkas apkārtnē vārīja ilgi pirms Kingas dzimšanas, bet akmenssāls ieguve šeit attīstījās 13. gadsimta vidū. Leģenda tomēr labi atspoguļo, cik svarīga sāls bija viduslaiku Polijas ekonomikai un cik cieši to saistīja ar kņazienes tēlu.

Kopš 1994. gada kapelas altārgalda nišā atrodas Sv. Kingas relikvijas. Ainu ar gredzenu attēlo jau pieminētais Tomasza Markowska nelielais cilnis. Vērts to pameklēt, jo blakus lielajām Bībeles ainām to viegli nepamanīt.

Kapela kā darbojoša baznīca

Sv. Kingas kapela nav tikai eksponāts. Krakovas sāls raktuvju muzejs informē, ka šeit notiek svētdienas mises, laulības un pazemes Ziemassvētku nakts dievkalpojums (pasterka). Mises notiek arī kalnraču aizbildņu svētkos - Sv. Kingas (24. jūlijā) un Sv. Barbaras (4. decembrī).

Ziemassvētku nakts dievkalpojumam raktuvēs ir sena tradīcija. Ziemassvētku naktī kapelā nolaižas kalnrači ar ģimenēm, un Krakovas mediji katru gadu publicē šīs mises translācijas un reportāžas. Daudziem Wieliczkas iedzīvotājiem tā ir pastāvīga svētku sastāvdaļa, bet apmeklētājiem iespēja redzēt kapelu citā lomā, nevis tūristu. Līdzīgi ir ar laulībām - pāris un viesi nolaižas pazemē, un ceremonija notiek tajā pašā vietā, kurai dienas laikā iet garām apmeklētāju grupas.

Kapelai ir ļoti laba akustika, tāpēc laiku pa laikam tajā rīko kamermūzikas koncertus. Šeit uzstājušies, piemēram, Nigel Kennedy un grupa Blackmore’s Night. Pasākumu datumus un ieejas noteikumus uz misēm paziņo raktuves un draudze, tāpēc pirms ierašanās ar konkrētu mērķi tos vērts pārbaudīt.

Kā apskatīt Sv. Kingas kapelu

Sv. Kingas kapela atrodas Tūristu maršrutā. Saskaņā ar raktuvju oficiālo vietni maršruts ir 3,5 km garš, apskate kopā ar Krakovas sāls raktuvju muzeja ekspozīciju ilgst vidēji 2-3 stundas, un jāpārvar vairāk nekā 800 pakāpienu. Maršruts sniedzas līdz 135 metriem, pazemē ir 17-18°C. Raktuves uzņem apmeklētājus no 8:00 līdz 18:00, bet aktuālais biļešu cenrādis ir vietnē wieliczka-saltmine.com. Organizētām grupām ir arī Svētceļnieku maršruts, kurā kapela ir galvenais punkts.

Daži padomi, kas palīdz labāk apskatīt kapelu:

• Uz balkona apstājamies nedaudz ilgāk. Tā ir vienīgā vieta, no kuras redzams viss interjera garums un lustru rinda.
• Cilņus aplūkojam pēc kārtas, sākot no altāra puses. Šī raksta tabulu labi saglabāt tālrunī.
• Sālij nepieskaramies. Mitrums un tauki no plaukstām bojā cilņu virsmu.
• Fotografējam bez zibspuldzes - sāls kristāli atstaro gaismu, un foto ar zibspuldzi iznāk plakani.
• Grupas ar gidu kapelā pavada ierobežotu laiku, tāpēc jautājumus par konkrētām skulptūrām labāk uzdot uzreiz.

Apskate sākas pie Daniłowicza šahtas, tāpēc braucienu ar automašīnu vislabāk saplānot iepriekš. Iesakām stāvvietu pie sāls raktuvēm ar tiešsaistes rezervāciju, kas atrodas apmēram 30 metru attālumā no Daniłowicza šahtas. Biļete ar QR kodu pienāk e-pastā, bet vieta ir garantēta izvēlētajā dienā. Ar maršrutu, kas ilgst līdz trim stundām, un maltīti pēc iznākšanas praktiskāka ir visas dienas biļete. Iebraukt stāvvietā var no 7:00 līdz 18:00, bet izbraukt visu diennakti.

Pēc iznākšanas no raktuvēm vērts palikt pilsētā ilgāk. Sāls pārvaldes pils (Zamek Żupny) ir apmēram 4 minūšu gājienā no stāvvietas, bet tās vēsturi aprakstām rakstā Sāls pārvaldes pils Wieliczkā - apskate un vēsture.

Kapela, kas joprojām mainās

Sv. Kingas kapela nav noslēgts darbs. Tās vēsture rāda, ka interjeru papildināja vairāk nekā simts gadus - no Markowska altāra, caur Kluzeka Betlēmes ainu, līdz pāvesta piemineklim un jaunajam altārgaldam no 2002.-2003. gada. Var gaidīt, ka nākamās sāls tēlnieku paaudzes pievienos jaunus elementus, bet restauratori rūpēsies par vecākajiem. Sāls tēlniecības tradīcijai Wieliczkā joprojām ir turpinātāji, ko apliecina komanda, kas izgatavoja pāvesta pieminekli un altārgaldu. Katrai šādai izmaiņai tomēr būs nepieciešama pieminekļu aizsardzības saskaņošana, jo raktuves ir UNESCO saraksta piemineklis.

Sāls aizsardzība pret mitrumu ir raktuvju pastāvīgs uzdevums. Pie liela apmeklētāju skaita katra elpa maina kameras mikroklimatu, tāpēc raktuvju ventilācija kapelai ir tikpat svarīga kā kalts tās veidotājiem.

Mainās arī apskates veids. Krakovas sāls raktuvju muzejs piedāvā virtuālu pastaigu pa kapelu, kas ļauj aplūkot interjeru pirms ierašanās vai atgriezties pie detaļām pēc apmeklējuma. Šādi rīki atvieglo sagatavošanos apskatei tiem, kas vēlas zināt, uz ko skatās. Tie noder arī tiem, kas kāpņu dēļ nevar iziet visu maršrutu.

Pieaug arī kapelas kā pasākumu vietas nozīme. Laulības, koncerti un mises piesaista cilvēkus, kas uz Wieliczku ierodas ar konkrētu mērķi, ne obligāti standarta maršrutam. Tas ir virziens, kas stiprina kapelas lomu kā dzīvai baznīcai, nevis tikai muzeja kamerai.

Sv. Kingas kapela īsumā

Sv. Kingas kapela tapa 1896. gadā kamerā pēc izņemta zaļās sāls bluķa, 101 metru pazemē. Tā ir 54 metrus gara, 18 metrus plata un apmēram 12 metrus augsta. Tās interjeru veidoja gandrīz 70 gadus, bet pēdējie elementi pievienoti 21. gadsimta sākumā.

Svarīgākie veidotāji bija kalnrači pašmācībnieki - Józef un Tomasz Markowski, kā arī Antoni Wyrodek. Józef Markowski izgatavoja galveno altāri ar Sv. Kingas sāls figūru un kanceli ar Vāveles pūķi. Antoni Wyrodek izgrieza „Pēdējo vakarēdienu”, kas veidots pēc Leonardo da Vinči parauga. Jāņa Pāvila II piemineklis un jaunais altārgalds ir Stanisława Anioła komandas darbs.

Kapelas aizbildne Sv. Kinga ar Wieliczku saistīta caur leģendu par sāls bluķī atrasto gredzenu. Kopš 1994. gada viņas relikvijas atrodas altārī, bet kopš kanonizācijas 1999. gadā kapela ir nozīmīga viņas godināšanas vieta.

Atgriežoties pie ievada atziņas - kapelu vērts aplūkot, apzinoties, kas un kad radīja katru tās elementu. Tad pāris desmitu minūšu Tūristu maršrutā pārvēršas vēstures un tautas mākslas stundā. Pirms apmeklējuma iesakām pārbaudīt apskates laikus raktuvju vietnē un rezervēt stāvvietu Wieliczkā izvēlētajai dienai, bet pēc apskates iegriezties kādā no ēstuvēm, kas aprakstītas tekstā kur paēst Wieliczkā pie raktuvēm.

Jautājumi par Sv. Kingas kapelu

Kādā dziļumā atrodas Sv. Kingas kapela?

Kapela atrodas 101 metru pazemē. Viss Tūristu maršruts sniedzas līdz 135 metru dziļumam, tāpēc kapela atrodas apmēram tā vidusdaļā.

Vai viss kapelā ir izgatavots no sāls?

Lielākā daļa interjera jā - grīda, altāris, figūras, cilņi un lustras no sāls kristāliem. Saskaņā ar muzeja datiem agrāk altārī bija eļļas glezna, bet altārgalds bija no koka. Abus aizstāja ar sāls elementiem. Sv. Kingas figūra altārī parādījās 1914. gadā, bet sāls altārgalds 2002.-2003. gadā.

Vai Sv. Kingas kapelā var salaulāties?

Jā, Krakovas sāls raktuvju muzejs norāda, ka kapelā notiek laulības. Sīkāka informācija un datumi jāsaskaņo tieši ar raktuvēm un draudzi. To vērts darīt ilgi iepriekš, jo datumu skaits ir ierobežots, bet organizēšanai pievienojas viesu nolaišanās pazemē.

Vai kapelā notiek mises ticīgajiem ārpus ekskursijām?

Saskaņā ar muzeja datiem kapelā notiek svētdienas mises, kā arī mises Sv. Kingas un Sv. Barbaras svētkos. Ieejas noteikumus un laikus vērts pārbaudīt pirms ierašanās, jo tie var mainīties. Drošākais avots ir raktuvju oficiālā vietne un Sv. Klementa draudze Wieliczkā.

Cik daudz laika apskates laikā pavada kapelā?

Tūristu maršrutā grupa kapelā parasti apstājas uz pāris desmitiem minūšu. Kas vēlas rūpīgi aplūkot cilņus, var atgriezties pie detaļām, izmantojot muzeja sagatavoto virtuālo pastaigu. Organizētām grupām ir arī Svētceļnieku maršruts, kurā kapela ir programmas svarīgākais punkts.

Vai kapelā var fotografēt?

Apmeklētāji fotografē kapelu, arī no balkona virs jomas. Aktuālos fotografēšanas noteikumus norāda apmeklējuma noteikumi raktuvju vietnē. Labāku rezultātu dod fotografēšana bez zibspuldzes. Interesantākie kadri tiek uzņemti no balkona, no kurienes redzama lustru rinda un visa joma.

Kur novietot auto, lai ātri nokļūtu līdz raktuvēm?

Vistuvāk Tūristu maršruta ieejai ir stāvvieta 30 m no Daniłowicza šahtas ar tiešsaistes rezervāciju un videonovērošanu 24/7.

Kas izgrieza Sv. Kingas kapelu?

Galveno interjeru izgatavoja kalnrači pašmācībnieki - Józef un Tomasz Markowski, kā arī Antoni Wyrodek. Józef Markowski ir galvenā altāra un kanceles autors, Antoni Wyrodek izgrieza „Pēdējo vakarēdienu”, bet Tomasz Markowski, piemēram, „Neticīgo Tomu”. Betlēmes ainu pēc Otrā pasaules kara izgatavoja Mieczysław Kluzek, bet Jāņa Pāvila II pieminekli Stanisława Anioła komanda pēc prof. Czesława Dźwigaja projekta.